Dzimšanas dienu dzejoļi

Dzimšanas dienu dzejoļi , , Valentīna diena Dzejolis , skola Dzejolis , Dzejolis katsikuks , mīlestība dzejolis , Ziemassvētku Dzejolis , Dzimšanas diena Dzejolis , Meteņiem Dzejolis , Dzimšanas dzejolis , Valentīna diena dzejolis , Ziemas dzejolis

Dzimšanas dienu dzejoļi


Patiesi nožēlojams ir tas,
kurš meklē vieglu dzīvi.

//

Tēvu ieradumi gan labie,
gan sliktie pārvēršas par bērnu
netikumiem.


//

Satieku Buciņu.
Mežā uz taciņas satieku skaistu dzīvnieku.
-Labdien! Kā tevi sauc? – jautāju.
-Buciņš,
- rudais dzīvnieks nokustina melnu,
miklu purniņu.
-Kā tagad klājas mežā? -Grūti,
- Buciņš nopūšas.
– Sniegs dziļš,
ēdamo nevar dabūt.
Labi,
ka bērni dzīvniekiem mežā iekārto barotavas.
.
.

//

Māksla nau bauda,
bet darbs,
nedod mieru,
bet ciešanas,
nealgo ar laimi,
bet ar dvēseles cēlumu.
Ja tev ar to pietiek,
topi mākslinieks.

//

Kā lai es tevi satieku vairs izžuvušā tecē,
kā tevi varu saskatīt? pie izdegušām svecēm?

//

Spilgti raibie putni dzied sliktāk nekā pārējie.
Tas pats sakāms arī par cilvēkiem.
Samākslotā,
izraibinātā formā veltīgi meklēt dziļu domu.

//

Katras tenkas pamatā ir labi pārbaudīta netikumība.

//

Paklausība daudz labprātāk tiek izrādīta sīkumos nekā
nozīmīgās lietās.


//

Doma ir brīvas telpas putns,
kas vārdu būrī var gan izplest spārnus,
tomēr nespēj lidot.


//

Šī dzīve ir kā šūpoles Uz augšu ceļ un tūlīt nes uz leju Šī dzīve ir kā šūpoles Es nāku un jau tūlīt projām eju.
.
.

//

Slinkai aitai arī pašas vilna ir smaga nasta.


//

Agri celties un jaunam apprecēties - to vēl neviens nav nožēlojis.


//

Prombūtne - dižais sievietes spēks.

//

Jaundzimušas smadzenes ir kā tukša baterija,
kas jāpiepilda ar informācijas enerģiju.


//

Kas neskatās atpakaļ,
neredz arī uz priekšu.
/Antons Austriņš/

//

Katrs aizgājējs pievieno savu klusuma daļu mājas klusumam.

//

Nevajadzētu izturēties nevērīgi pret četrām lietām: uguni,

slimību,
ienaidnieku,
pienākumu.


//

Jauno gadu svinēt prieks Ja uz galda trīsgraudnieks,
Rosolu un torti nost Tikai kost un kost un kost.

//

Pār raudošu roku aizbērtu kapu Ar stariem kā asarām saule lēc.

//

Es esmu tas,
kas esmu,
un palieku tas,
kas esmu,
taču rīkojos un runāju tā,
kā pienākas.


//

Pašas labākās iestādes pārtop par sliktām,
ja zūd to
darbības ētiskais pamatojums,
kad par ierēdņu darbības
pamatu kļūst viņu egoisms,
lepnība un bezkaunība.


//

Neskumsti par pagājušo dienu.

//

Brīvs ir tas,
kurš nespēj melot.

//

Mēs gaidām Jauno gadu Būs pilna māja radu.
Mūs abus piedzirdīja Še Tev nu svētki bija!

//

Lielākā laime ir būt par kāda laimi!
//